Šajā emuāra ierakstā Dr. Treisija Edvardsa no Līdsas Beketa universitātes lieto “topogrāfijas” metaforu, runājot par iekļaujošu mācīšanu.
Tas var šķist smieklīgi. Iespējams, jautāsiet ne tikai to, kas ir topogrāfisks skolotājs, bet pat kas ir topogrāfija.
Ļaujiet paskaidrot. Topogrāfijas metaforu var izmantot saistībā ar apzinātu pedagoģisko pieeju. Kartogrāfijā vai ainavu glezniecībā topogrāfs rūpīgi pēta apkārtni un cenšas atspoguļot realitāti, tostarp ģeoloģiskās iezīmes, kas ietekmē ainavu. To darot, viņš rada kaut ko ar orientējošu un virzienu rādošu vērtību. Kā skolotāja un pētniece es galvenokārt cenšos attīstīt iekļaujošu un efektīvu praksi klasē. Mans promocijas pētījums ļauj konceptualizēt “topogrāfisko mācīšanu” kā vienu no veidiem, kā to izdarīt.
Tieši tāpat kā topogrāfisks ainavu mākslinieks notver tādas vietas ģeogrāfiskās iezīmes kā reljefu, veģetāciju un laika apstākļus, arī topogrāfisks skolotājs novērtē plašāku realitāti, kas ietekmē skolēnu mācīšanos, piemēram, klases vidi, sociālo dinamiku mācību grupā un dzīves pieredzi. Topogrāfiskais skolotājs ņems vērā plašāku ainu, nevis tikai domās par vērtējumu vai tūlītējo nodarbību vai sesiju. Viņš var uzdot jautājumus par to, ko skolēns sagaida ilgtermiņā, un ņemt atbildes vērā darba plānošanā. Jebkura atsevišķa klases aktivitāte saskanēs ar ilgtermiņa mērķiem un centieniem.
Lai izveidotu informatīvas kartes un parādītu reljefu, jebkuram topogrāfijas kartogrāfam ir nepieciešami instrumenti un prasmes informācijas attēlošanai un lasīšanai topogrāfiskajās kartēs. Topogrāfijas kartogrāfam ir nepieciešami arī instrumenti un prasmes, lai uztvertu reljefa izmaiņas, piemēram, tās, kas saistītas ar tektonisko aktivitāti vai krasta eroziju.
Līdzīga ir arī topogrāfiskā pieeja mācīšanai, proti, skolotājs cenšas saskatīt un pamanīt realitāti, kas ietekmē mācīšanos klasē. Tā vietā, lai koncentrētu plānošanu uz diagnožu un šķietamu spēju līmeņu norādīšanu, topogrāfisks skolotājs cenšas pastāvīgi iepazīt savus skolēnus, lai plānošana būtu pārdomāta.
Topogrāfiskā mācīšana nav saistīta ar viennozīmīgas, objektīvas realitātes sasniegšanu attiecībā uz izglītojamā uzvedības pamatcēloni, piemēram, maldīgiem priekšstatiem vai mācīšanās būtību. Tā ir saistīta ar tādas interpretācijas atrašanu, kas attiecas uz ieskatu, kas tiks sasniegts, novērojot skolēnus un uzklausot viņus, kā arī iesaistoties reflektējošā profesionālajā dialogā ar kolēģiem. Divi dažādi skolotāji var nonākt pie nedaudz atšķirīgas interpretācijas un īstenot mācību programmu dažādos veidos, tomēr abi izmanto vienlīdz efektīvas pieejas. Tāpat divi dažādi mākslinieki var radīt divus ļoti atšķirīgus vienas un tās pašas vietas topogrāfiskos attēlojumus, vienlaikus saglabājot autentisku sasaisti ar apkārt esošās ainavas iezīmēm. Piemēram, viņi var izvēlēties nedaudz atšķirīgu ēnojumu un toņus, lai atspoguļotu reljefa fiziskās īpašības atbilstoši savam darba veidam un redzējumam.
Līdz ar to, lai plānošana būtu pārdomāta, topogrāfiskā mācīšana neattiecas tikai uz to, kā piefiksēt skolēnu atbildi uz mācīšanos. Tā attiecas arī uz to, ka skolotājs atrodas savas klases ainavā un strādā ar skolēniem, lai radītu jaunu realitāti, kas atspoguļo autentisku dialogu starp visiem klases ainavā.
Jēdzienu “topogrāfiskā mācīšana” var sīkāk izpētīt nodaļā “Topogrāfiskās mācīšanas manifests” holandiešu valodā. To kopīgi ir veidojusi Dr. Treisija Edvardsa, profesore Mairi Bītone (Mhairi Beaton) un profesore Reičela Lofthausa (Rachel Lofthouse): https://gompel-svacina.eu/product/perspectieven-op-inclusief-onderwijs/