Giangreco, M. F. (1998) Ants in his pants: absurdities and realities of special education, p. 24.
Labs sākumpunkts PMK ir izveidot kopīgu mērķi. Tas nenozīmē, ka dalība PMK rada pienākumu ievērot noteiktu praksi, bet gan to, ka pastāv kopīgas vērtības un principi. PMK mērķis ir iegūt zināšanas, dalīties pieredzē un uzlabot praksi. Solidaritātes izjūtas veidošana - gan vienam ar otru kā profesionāļiem, gan ar skolas kopienu kopumā - nodrošina grupai stingru pamatu. PMK ir jāveicina un jāpiedalās tajā kā "drošā telpā". Dalībniekiem ir jājūtas spējīgiem bez bailēm paust savas bažas un neaizsargātību un jāzina, ka tas nenozīmē viņu kompetenču trūkumu. Tas ir būtiski, ja PMK dalībnieki vēlas strādāt tā, lai viņi varētu godīgi un atklāti apzināties izaicinājumus, kas saistīti ar visu skolēnu mācīšanu.
Katrā PMK sanāksmē jānodrošina iespējas visiem locekļiem pozitīvi iesaistīties. Būtu rūpīgi jāņem vērā dalībnieku atšķirīgās lomas un zināšanas, ko viņi sniedz grupai. Diskusiju laikā visiem PMK dalībniekiem būtu jādod iespēja justies uzklausītiem un novērtētiem. Visi ieguldījumi ir jāizvērtē ar cieņu. Labs sākums ir ņemt vērā to, kas un kāpēc interesē PMK dalībniekus. Būtu lietderīgi iekļaut diskusiju pārī, mazās grupās un visā grupā. Jānodrošina iespējas izteikt atzinību.
Skolās mēs bieži jūtam laika trūkumu. Ir svarīgi, lai PMK būtu strukturēts tā, ka laiks tiek izmantots lietderīgi. Būtiski ir skaidri noteikt sākuma un beigu laiku un paredzēt pietiekami daudz laika plānotajām darbībām. Nav nekā nepatīkamāka par to, ka jūtaties steidzīgi un spējat tikai virspusēji apgūt sarežģītu informāciju. Nepatīkami ir arī tad, ja sarežģītas idejas šķiet pārāk vienkāršotas. Var būt lietderīgi organizēt vairākas sesijas, kurās tiktu aplūkots ierobežots skaits galveno jautājumu, un nodrošināt, ka dalībnieki tiek aicināti laika gaitā atgriezties pie šiem jautājumiem. Tas var palīdzēt PMK dalībniekiem gūt izaicinājumu un progresa sajūtu.
Galvenā atšķirība starp koučingu un parastām sarunām ir tā, ka koučinga sarunas ir mērķtiecīgas. Vispārīgajā koučinga literatūrā šādu sarunu strukturēšanai bieži tiek izmantots GROW modelis (Whitmore, J. & Landsberg, M.,1996). Šajā modelī izmanto dažādus soļus, lai izpētītu savu "mērķi", "realitāti", "iespējas" un "gribu". Beļģijā šis modelis tika paplašināts ar papildu burtu "R" (Clement, J., 2015), lai uzsvērtu, kādus resursus var izmantot. Skolu treneri ir izmantojuši GR(R)OW modeli profesionālās mācīšanās sarunās, lai kopīgi attīstītu skolotāju un citu izglītības speciālistu iekļaujošās kompetences.
Fāzes sniedz jums atbalstu, lai strukturētu jūsu sanāksmes. Tādējādi GRROW neveido stingru grafiku, kas jums būtu jāizpilda soli pa solim. Kārtība nav absolūta. Piemēram, kolēģi bieži vien nāk ar problēmu par daudzveidību vai sadarbību, un no turienes jūs kopīgi aplūkojat, ko viņi vēlas mainīt vai iemācīties. Izpētot iekļaujošas rīcības iespējas, dažkārt redzēsiet arī mērķa maiņu vai izmaiņas. Tāpēc GRROW ir drīzāk kā atspēriena akmens vai soļu deja, kas jums atgādina, kuras jomas ir svarīgas un kurās, iespējams, nepieciešama padziļināšana. Lai efektīvi panāktu padziļinātību sarunās, ir nepieciešams arī konsekventi pielietot savas koučinga prasmes katrā no fāzēm.